Eduards Rihards Kraucs dzimis 1898.gada 21.augustā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā E.Kraucs kopā ar ģimeni kā bēgļi dodas uz Krieviju, Maskavu. Tur pabeidz vidusskolu un Maskavas Kalnu institūtu (Московский горный институт, tagad - Московский государственный горный университет). Kopīgi ar brāli Džonu, E.Kraucam radusies doma par Kultūras kluba atvēršanu latviešiem, bijusi arī doma organizēt ekspedīcijas kalnos un tās uzņemt filmā. Jau tajos gados E.Kraucs, iespējams, ir uzņēmis kādas filmas, bet nav zināms, kāda satura filmas tās bijušas. Tomēr revolūcija Krievijā pārtrauc E.Krauca ieceres un viņš 1921.gadā atgriežas Rīgā, kur brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā.

Pirmie foto un kino darbi
Vēlāk, 1923.gadā, E.Kraucs sāk strādāt kā fotoreportieris Latvijas laikrakstos. E.Kraucs nav skolojies kino un foto lietās, bet viņa interese par foto un kino, kā viņš pats atzīst, esot sākusies jau 10 gadu vecumā. Darbs laikrakstos, kas tika veikts ar palienētu fotokameru, bijis veiksmīgs un E.Kraucs pieņēmis darbā savu pirmo palīgu Jāni Baltiņu. Visus šos gadus E.Kraucs strādājis bez savas darbnīcas, jo pirmās liecības stāsta, ka viņš savu darbnīcu Rīgā, Dzirnavu ielā 57, atvēris tikai 1933.gadā. Jau aptuveni četrus gadus pirms savas fotodarbnīcas atvēršanas (1929.gadā), E.Kraucs sācis uzņemt pirmos kino žurnālus – „Latvijas hronika” un „Pēdējā brīdī”, filmas, kas stāsta par tā laika aktuāliem notikumiem valsts un cilvēku dzīvē. 1930.gadā E.Kraucs tiek angažēts vācu sabiedrībā UFA, kurai pārdevis savas kino hronikas. No vēstures faktiem ir zināms, ka 1931.gadā restorānā „Ēdene” E.Kraucs kopā ar draugiem un kolēģiem atzīmē „apaļu jubileju” – viņš ir uzfilmējis jau 100 kino hronikas. Turklāt viņš ir veidojis arī pirmās skaņu hronikas, un Latvijas kino vēsture E.Kraucu pazīst kā skaņu hroniku tēvu latviešu kino. Jāteic, ka E.Kraucs to nepaveica vienatnē, viņam palīgā skaņu ierakstu aparatūru izveidot nāca brāļi Blumbergi – Valdemārs un Edgars. Šī aparatūra bijusi augstas kvalitātes un kad 1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, E.Kraucs to vēl izmantojis, gatavojot hronikas „Padomju Latvija”. Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā ienāca vācieši, E.Kraucs turpinājis filmēt un veidot hronikas vāciešiem, turklāt nereti strādājis tieši frontes līnijās, apdraudot savu dzīvību. Vācu laikā top filma “Sarkanā migla” par Baigā gada notikumiem.

Ķeguma periods
Šajā periodā (no 1936.gada līdz 1940.gadam) E.Kraucs sevi apliecina arī kā meistarīgu un talantīgu fotogrāfu, gatavojot fotoreportāžu par Ķeguma spēkstacijas celtniecību. Lai arī tajā laikā jau ir pieejami šaurfilmu fotoaparāti, E.Kraucs izmantojis samērā sarežģīto foto tehniku – stikla plates. Darbs ar stikla plati tajos laikos bijusi kvalitātes mēraukla, jo tas nav viegls darbs – ar smagu kameru uz statīva, krietni vienkāršāk būtu bijis fotografēt ar šaurfilmu aparātu.

Atkal prom no dzimtenes
1944.gada oktobrī no Ventspils E.Kraucs kopā ar māti un brāli Džonu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Ceļā krievu armija bombardē kuģi un nogremdē to kopā ar vairāk nekā 600 bēgļiem. Tomēr, E.Kraucs lai arī ievainots, izglābjas un nonāk „dīpīšu nometnē” (DP nometnes ”Displaced person camps” jeb pārvietoto personu nometnes) kā paši bēgļi tās dēvē. Šajās nometnēs Rietumvācijā un Rietumaustrijā dzīvoja ap 100 000 bēgļu. Nometnes, kas parasti bija ierīkotas agrākās armijas kazarmās un barakās, aprūpēja starptautiskās bēgļu aprūpes organizācijas - sākotnēji United Nations Relief and Rehabilitation Organisation – UNRRO; vēlāk International Refugee Organisation – IRO. Nometnēs veidojās latviešu organizācijas, kas pārstāvēja latviešu viedokli. Tās Rietumu sabiedrotajiem izskaidroja trimdas latviešu specifisko situāciju un politiski iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī iespēju robežās gādāja par aprūpi, sakariem un informāciju. Tika izdotas latviešu avīzes un informācijas biļeteni.  Bezdarba un sociālās aprūpes apstākļos Vācijas nometnēs izveidojās t.s. “mazās Latvijas”, kurās uzplauka kulturālā dzīve. To veicināja relatīvi lielais skaits inteliģences pārstāvju bēgļu vidū - augstskolu mācībspēki, skolotāji, ārsti,  inženieri, garīdznieki, aktieri, rakstnieki un citi. Sāka darboties teātri (no tiem it īpaši jāpiemin ceļojošie Mērbekas un Eslingenas teātri ar profesionāliem Latvijas aktieriem), atdzīvojās muzikālā dzīve – notika koncerti, kori, dziesmu dienas.  Un E.Kraucs kā hroniku veidotājs filmēja nometnēs notiekošo. E.Kraucs, vēl būdams ievainots, devās no Vācijas uz Kurzemi, lai uz Vāciju līdzi atvestu arī savu sievu Natāliju. Kad ar starptautisko organizāciju gādību sākas šo nometņu likvidācija un bēgļi dodas kā darbaspēks uz citām rietumvalstīm, E.Kraucs ar ģimeni izceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur turpina strādāt ar kino kameru un iemūžina hronikās bēgļu aizbraukšanu.

Amerikas Savienotajās Valstīs E.Kraucs apmetas Koloradospringsā (Colorado Springs) un laikā no 1950.gada līdz aptuveni 1970.gadam strādā kā triku meistars kompānijā „Alexander film company” (šodien zināma kā „Alexander film and video services”). Šajā laikā viņš ne tikai filmē, bet arī saņem daudz patentus par triku izgudrošanu un ievērojami uzlabo kompānijas finanšu stāvokli. Pats E.Kraucs esot minējis, ka starp 200 šīs firmas darbiniekiem, vismaz 24 bijuši latvieši. Esot trimdā, E.Kraucs sagatavojis vairāk nekā 100 intervijas latviešu televīzijai. Eduards Rihards Kraucs ir miris svešumā, Amerikā, 1977.gada 14.septembrī.

Materiālu sagatavoja AS Latvenergo Enerģētikas muzejs
sadarbībā ar fotovēsturnieku Pēteri Korsaku.
2010.gada janvāris.